Tā nav slikta atkarība

Anita Kalēja ir dzimusi un augusi Anglijā, bet viņas latviski sacītajos vārdos nedzird nevienu svešu skaņu.

Inta Lehmusa-Briede, Impulss

Stīdziņa, kas mani aizved pie Anitas Kalējas, ir tīri emocionāla. Proti, tas ir viņas stāsts par pēkšņi saslimušo mammu, vēl tur Anglijā, par to, ka mammai gribējies savas pēdējās dienas, mēnešus vai gadus pavadīt starp mazbērniem un bērniem, ka Anita viņu pārvedusi uz Latviju un tad saskārusies nevis ar to, ka mums būtu slikti medicīniskie pakalpojumi, bet gan ar to, kāda bijusi attieksme pret slimu un nemaz tik vecu cilvēku. Anita mammai uz miršanas gultas apsolījusi, ka darīs visu, kas ir viņas spēkos, lai šo situāciju vērstu uz labu. Apmēram pēc gada viņa nodibināja un mammas vārdā nosauca SIA Zentas.

Senvārds Sirta

Dienā, kad tiekamies, par visu runājam pēc kārtas. Vispirms gan, tiesa, apjautājos par Anitas e-vēstulītē sacīto, ka viņa ir ļoti noskrējusies. Ar ko īsti?

- Man ir sešgadīgi dvīnīši, puiši, un aktīvi. Krišjānis un Matīss. Krišjānis ir par Matīsu divas minūtes vecāks, un tas ir ļoti svarīgi (smejas)... Man ir nekustamā īpašuma apsaimniekošanas uzņēmums SIA Sirta, man ir projekts Graudi, kas ir ļoti apjomīgs, vēl papildus esmu Lielbritānijas Tirdzniecības kameras Latvijā valdes priekšsēdētāja, kas arī prasa laiku. Tā ka – man ir liela aizņemtība un atbildība, bet es nevienu brīdi nesūdzos, ka esmu noskrējusies. Man patīk strauja ikdiena, un es nekad neesmu varējusi mierīgi sēdēt.

Anita ir dzimusi ar uzvārdu Blezūrs Anglijas vidienē, otrā lielākajā pilsētā Birmingemā. Latviešu tur bijis maz, varbūt astoņdesmit, bet bērni – kādi deviņi un no tiem pašiem četri nāca no Anitas ģimenes. Viņu mājās runāja tikai latviski, un Anitu tas nekad nav mulsinājis. Neparastāk bijis tad, kad vajadzējis uzstāties kādā latviešu sarīkojumā, braukuši sabiedriskajā transportā tautastērpos un citi ar ziņkāri noskatījušies.

- Tas tikai pilnveidoja manu dzīvi. Mums, latviešiem, dzīves bija tā kā divas – viena angļu un otra latviešu sabiedrībā.

Anglijā Anita nodzīvoja līdz 16 gadu vecumam, tad aizbrauca uz Minsteres latviešu ģimnāziju, jo tā bija vienīgā iespēja visus priekšmetus mācīties latviski. Sākotnēji gan bija domāts, ka viņa tur pavadīs tikai vienu gadu, bet nomācījās līdz ģimnāzijas beigām. Pēc tam studēja Rietumberlīnē. Sāka ar angļu filoloģiju un publicistiku, kas, izrādījās, nebija sirdslieta, un augstskolu beidza kā ekonomiste ar uzsvaru uz svešvalodām, lai spētu strādāt vismaz trīs svešvalodās. Anita – angļu, spāņu un, pats par sevi saprotams Vāczemē, vācu valodā.

Runājot par 10 gadu dzīves posmu, kas aizvadīts Vācijā, Anita atzīst, ka šī zeme viņai ļoti patika:

- Nezinu, kāpēc. Droši vien tāpēc, ka vācieši bija ļoti līdzīgi latviešiem. Atceros, kad pirmo reizi braucu uz Minsteri, zināju, ka mani stacijā sagaidīs audzinātājs, lai aizvestu uz internātu. Izkāpu no vilciena , raudzījos apkārt, un man likās, ka visi izskatās pēc latviešiem. Gāju klāt un vaicāju – vai jūs esat tas un tas? (smejas), jo pēc angļiem viņi neizskatījās.

Pēc studijām Anita palika strādāt Vācijā, kādā eksporta firmā, kas vienubrīd piedāvāja strādāt Latvijā. Tā kā Anita jau bija pieradusi brīvdienas pavadīt Latvijā pie draugiem, viņa sacīja jā.

- Protams, viena lieta ir padzīvot četrus mēnešus un braukt atpakaļ, otra – uzturēties pilnu laiku. Bet man patika, un es netaisos nekur braukt prom. Šīs ir manas mājas.

Strādājot iekšējā audita jomā Rīgā, Anita iepazinās ar savu ilggadējo biznesa partneri Juri Saulīti, un 1996. gadā viņi nodibināja savu pirmo uzņēmumu SIA Sirta. Citstarp – uz jautājumu, kas ir Sirta, Anita parasti atbildot, ka tas ir sens latviešu vārds. Patiesībā viņa vairākus vakarus pārlasījusi Mērnieku laikus, lai atrastu labu latvisku nosaukumu, bet, kad ar variantu virkni aizgājusi uz Uzņēmumu reģistru, noskaidrojies, ka visi izraudzītie vārdi ir vai nu jau aizņemti, vai bijuši firmām, kas bankrotējušas. Tā kā firmu vajadzēja reģistrēt tieši tajā dienā, jo jau bija uzradies pirmais klients un viņš nākamajā dienā aizdevās tālumā, Anita sēdējusi un uz papīra lapiņas rakstījusi sava un biznesa partnera Jura vārda burtu kombinācijas. Nonāca līdz Sirtai, un vai tas neskan ļoti latviski?

Ja vaicā par ideju dibināt tieši nekustamā īpašuma apsaimniekošanas firmu, Anita saka:

- Tā kā biju dzimusi ārzemēs, bet nu pārvākusies uz Latviju, pie manis vērsās daudzas ģimenes pēc palīdzības atgūt viņu namīpašumus. Denacionalizācijas posms bija sācies, bet daudzi vecāki cilvēki nevarēja atbraukt uz Latviju un savas lielas kārtot. No sākuma es palīdzēju, kā mācēju, bet pēc tam sapratu, ka nepieciešama profesionāla pieeja. Citas firmas mēģināja izmantot cilvēku nezināšanu un ļoti zemu novērtēja īpašumus – sak' ko jūs ar tiem īpašumiem mocīsieties, mēs tos pārdosim, jūs labāk mierīgi dzīvojiet tālāk savā Amerikā vai kur. Kaut arī īpašumi bija nolaisti un ar dažādām problēmām, tomēr man tas likās ļoti negodīgi. Man šķita, ka lietas vajag darīt labāk un godīgāk, bet to varu tikai tad, ja pati atbildu par savu rīcību un esmu vadītāja.

Kopā jautrāk

SIA Zentas ir dibināta gandrīz desmit gadus vēlāk nekā SIA Sirta. Pēc mammai dotā solījuma darīt ko veco cilvēku labā Latvijā, Anita, viņas pašas vārdiem runājot, sāka lielu pētniecību, jo: es neko līdz tam nezināju par šāda veida projektiem. Bet nu jau darbs pie projekta Graudi rit četrus gadus, un tikšanās laikā Anita var parādīt topošā seniora ciema maketu.

Ciems atradīsies netālu no Pabažiem, aizņemot 11 hektārus zemes. Graudi paredzēti 320 iedzīvotājiem. Tur būs gan vienstāva mājas ar apmēram 100 kvadrātmetru platību, gan dzīvokļu mājas ar 40 līdz 70 m2 lieliem dzīvokļiem. Tomēr būtiskākais vecumdienās ir sabiedriskā dzīve, drošība un medicīnisko pakalpojumu pieejamība. Tāpēc pašā ciema centrā būs galvenā ēka. Tajā izvietosies restorāns, kafejnīca un vissvarīgākā vieta – bibliotēka.

Bibliotekāre vadīs kultūras dzīvi ar kori, nodarbībām, izbraukumiem un operu un teātri, un paši iedzīvotāji veidos savu vaļasprieku. Jo vecumdienās vaļasprieks kļūst par ikdienu.

Galvenās ēkas otrajā stāvā atradīsies īpašas aprūpes dzīvokļi gulošajiem vecajiem ļaudīm.

-Latvijā vēl arvien ļoti bieži veco ļaužu mītnes uzskata par nabagmājām, kā kaut ko negatīvu. Es gribu pavŗst gluži otrādi – ka tas ir skaists dzīves posms. Kopā varam aktīvi visādas lietas darīt. Kopā ir jautri – tāpēc arī Graudu logo vai moto ir: Kopā jautrāk! Pēdējie dzīves gadi ir jābauda.

Atbilstīgi iecerei, ciemā dzīvos dažādi cilvēki. Aktīvie pensionāri, būdami veseli un mundri, varēs dzīvot atsevišķi, bet uzņemt savus tuviniekus viesībās un svētku reizēs, izmantot savu automašīnu un aizrauties ar dažādām lietām (sportu, dārza darbiem u.c.) Pasīvajiem senioriem tiks sniegta neliela palīdzība, piemēram, lai atnestu no veikala kādu sainīti vai atgādinātu, ka jāiedzer zāles.

- Kas jums arhitektoniski veido ciemu?

Mēs strādājam ar zviedru arhitektiem no FL Arkitekter AB (ainavu arhitekti – Landskapslaget AB). Kāpēc? Tad, kad es sāku šo projektu, pirmkārt, arhitekti Latvijā bija ļoti aizņemti. Otrkārt, es sapratu, ka viņi ir, ja tā drīkst teikt, vīzdegunīgi. Viņus neinteresēja vai viņiem nebija saprotams, kāpēc vispār veciem cilvēkiem vajag ko būvēt. Nebija arī zināšanu, kas tieši šādā ciemā ir vajadzīgs. Piemēram, Graudos visam varēs piekļūt ar ratiņkrēsliem. Visām grīdām virsma būs tāda, ka vājredzīgi cilvēki varēs sajust, kur viņi atrodas. Īpašās aprūpes istabās logi būs gandrīz līdz grīdai, lai guļošie cilvēki varētu skatīties pa logu un nejustos kā slēgtā telpā u.c. Mums laimējās iepazīties ar arhitektiem Stokholmā, kas ar šāda veida projektiem strādā jau 60 gadu – ir būvējuši slimnīcas, aprūpes namus, dzīvokļus. Mūsu sadarbībair ļoti laba un mēs kopīgi mēģinām šo modeli latviskot, lai tas būtu piemērots vietējiem apstākļiem.

- Tātad citur pasaulē šādi ciemi nav nekas ārkārtējs?

Nē, visā pasaulē ir šādas iespējas veciem cilvēkiem. Rietumos tas ir attīstījies straujāk un labāk, jo tur bija cita ekonomiskā situācija. Tur arī agrāk radās vajadzība pēc šādiem ciemiem. Bērni pelna naudu, ir ļoti aizņemti un tāpēc nevarēja pienācīgu uzmanību veltīt saviem vecākiem. Mūsdienu straujā ikdiena ir mainījusi tradicionālo ģimenes modeli. Latvijā – es domāju – tagad ir līdzīga situācija, un varbūt šeit tas ir pat vēl spilgtāk jūtams. Cilvēki strādā daudz un parasti Rīgā, bet vecāki dzīvo kaut kur laukos. Viņiem patīk laukos, un viņi arī negrib pārcelties uz pilsētu, taču kļūdami vecāki vai, it īpaši, būdami slimi, šie cilvēki vairs nespēj paši ar savām lietām tikt galā, savukārt bērniem nav iespēju viņus uzpasēt. Krīzes apstākļos vecāku fiziskā drošība ir ļoti liels uztraukums bērniem. Viņi vēlas pateikties saviem vecākiem, gādājot par drošām, sabiedriski interesantām vecumdienām medicīniskās aprūpes tuvumā. Tāpat – ja vecāki varbūt dzīvo Baltezerā pilī, tas vēl nenozīmē, ka viss ir jauki, jo augu dienu viņi ir vientuļi. Daudzi pensionāri un viņu bērni interesējas par iespēju dzīvot Graudos. Šovasar, cerams, sāksim celtniecību, tā noritēs trīs posmos, un nākamgad gribētos pabeigt Graudu pirmo kārtu.

- Šajā ciemā nestrādās taču tikai jūsu cilvēki?

Veidojot šādus sabiedriski un vides ziņā atbildīgus projektus, ir svarīgi attīstīt arī vietējo infrastruktūru un dot apkārtējiem cilvēkiem darbu. Blakus Pabažos, kur dzīvo apmēram 400 cilvēku, ir liela interese par darba iespējām pie mums. Jau tagad mums ir izveidojusies laba sadarbība ar vietējiem, un es priecājos par to. Ciemā būs nepieciešami pakalpojumi, pārvaldnieki, frizieri, veikalnieki, viesmīļi, bibliotekāri, krodzinieki utt.

- Kas, strādājot ar Graudu projektu, jums līdz šim bijis visgrūtākais?

Grūtākais bijis un, iespējams, vēl būs – pārliecināt nevis potenciālos klientus, bet dažādas iestādes par to, kāpēc es to visu daru. Viņi saka – ko jūs ar tiem pensionāriem, jūs tur neko nenopelnīsiet, jūsu projekts neizdzīvos! Parasti es uz to atbildu, ka tā ir mana problēma. Žēl, ka cilvēki nevar novērtēt to ekonomisko potenciālu, kas ir daļai pensionāru – mantoti īpašumi, izskoloti bērni, dzīves laikā gūtā gudrība un pieredze. Visu būvē tikai jauniem cilvēkiem, bieži vien viņiem nav daudz naudas, taču ir dažādas iespējas atrast sev mājokli. Turpretim veciem cilvēkiem nav nekādu iespēju dzīvot sev piemērotos apstākļos. Esmu ļoti pārliecināta par šo projektu, un man nosāp sirds, kad ar neizpratni vaicā – kāpēc? Man tad gribas teikt – tieši tāpēc!

Britu humors

Ņemot vērā Anitas aizņemtību, gluži dabiski rodas jautājums: kāpēc viņai vēl ir vajadzīga rosīšanās Lielbritānijas Tirdzniecības kamerā?

- Sāku tajā aktīvi darboties pirms apmēram pieciem gadiem. Nebija tā, ka es īpaši vēlējos strādāt valdē. Mani uzrunāja un lūdza, vai es negribētu par to painteresēties. Tad mini ievēlēja un atkal ievēlēja, un, kad iepriekšējais valdes priekšsēdētājs atstāja amatu, viņš gribēja, ka pielieku viņa vietā. Tagad palicis gads līdz mana valdes priekšsēdētājas termiņa beigām, un vairāk es uz šo amatu nekandidēšu. Tad, cerams, Graudi tuvosies finišam, un arī mani puiši sāks iet skolā. Bet darīt šo darbu nav slikti, jo tas dod iespēju ietekmēt uzņēmējdarbības vidi Latvijā, es protu abas valodas un varu sarunāties ar viesiem uzņēmējiem. Darbs kamerā ir izskaidrojams arī tā...ka man noteikti piemīt britu humora izjūta, jo man par to nemaksā (smejas). Kaut gan lielu dzīves posmu esmu nodzīvojusi ārpus Anglijas, man patīk britu pieklājība. Es, piemēram, aizrādot darbiniekam, nelietošu skarbus vārdus, es sacīšu tā, kā saka angļi – man patiktos, ja jūs varētu to izdarīt! Britu pieklājību raksturo valdzinošs miers un īpaša gudrība. Man patīk ar viņiem sadarboties un redzēt, kā viņi raugās uz dzīvi.

- Mūsu sabiedrībā nereti pieklājīgas manieres uzskata par vecmodīgām. Valda troksnis, paviršība un rupjība. Varbūt jums nav iznākusi saskare ar to?

- Nē, man ir bijusi saskare, piemēram, kad dibinājām Sirtu. Atceros – gāju reģistrēt uzņēmumu un bija jāaizpilda visas tās lapas. Tā bija mana pirmā saskare ar Latvijas iestādi, un es ciparus rakstīju citādi, nekā to dara šeit. Tad man ļoti rupji noprasīja: kā jūs rakstāt, kur tad jūs gājāt skolā?! Es atbildēju: es varu jums pasacīt, kur, bet tas jums neko neizteiks. Reizēm, kad redzu, ka cilvēki sēž savās darbavietās neapmierināti, man liekas – tad ejiet citur strādāt! Lai efektīvi strādātu un pelnītu, ir jāprot sadarboties un komunicēt ar cilvēkiem. Tāds uzvedības veids, kā jūs raksturojāt, neveicina ne uzņēmējdarbību, ne labas attiecības. Es zinu, ka dažkārt cilvēki varbūt izmanto manu pieklājīgo attieksmi, un man ir žēl, ka tā notiek. Bet cilvēkiem ir jāmācās, un labāk mācu ar labu piemēru nekā sliktu. Ja es sākšu bļaut un sist dūri galdā, man liekas – to pašu varēšu sagaidīt pretī.

Lielbritānijas Tirdzniecības kamerā, pēc Anita vārdiem, ir apmēram 150 biedru – uzņēmumi un arī individuālas personas.

- Tirdzniecības kamera ir biedrība, kas pamatota uz veselīgu savtīgumu. Biedri iesaistās, jo tas ir viņiem izdevīgi. Tā ir arī šādos grūtos laikos, jo viens otru var atbalstīt. Ja man vajag kādu pakalpojumu, es drīzāk iešu pie kādas uzticamas firmas, kas ir šajā biedrībā, nekā meklēšu Zaļajās lapās.

Kamera cenšoties rādīt priekšzīmi, kā pelnīt (naudu) korporatīvi sociāli atbildīgi un ar atbildību pret vidi. Tā var būt labs sadarbības partneris, lai palīdzētu nodibināt kontaktus starp Latvijas un Lielbritānijas uzņēmējiem:

- Ja neuzticēšanās ir tik liela un pārējos uzskata par konkurentiem, uzņēmums nevar attīstīties. Vajag sadarboties. Mēs veicinām sadarbību.

Anita Kalēja, runājot par šobrīd valstī visvairāk vajadzīgo, gan no savām, gan kameras biedru pozīcijām raugoties, uzsver – nepieciešama stabila valdība. Tikai tad, ja ir stabila valdība, valsts var uzplaukt. Uzņēmēji var paredzēt savu peļņu, valsts var piesaistīt finansiālos resursus. Var tikt radītas darba vietas, maksāti lielāki nodokļi. Valsts pārvalde un korporatīvā pārvalde papilda viena otru.

Pēc Anitas vārdiem, valdībai ir jābūt arī tādai, kas uzklausa uzņēmēju viedokli un padara viņiem dzīvi labāku:

- Latvijā uzņēmējdarbība vēl joprojām ir tāda liela pašiniciatīva. Ja gribi – dari, bet nekādas, piemēram, nodokļu atlaides sākuma gados netiek dotas. Tā tas nav citur pasaulē, kur saprot uzņēmējdarbības nozīmību. Vācijā man ļoti patika, ka par visiem jautājumiem var nopirkt instrukcijas un tikt skaidrībā. Jāizpilda gada deklarācija? Lūdzu, atšķir tādu un tādu lappusi un izdari! Protams, šeit bieži mainās likumi, un tomēr viss ir noslēpums. Katrā jautājumā jāalgo speciālists. Ja šo birokrātiju un piekļūšanu kapitālam padarītu vieglāku, es ticu, ka cilvēki labprāt veidotu savus uzņēmumus. Vajag tikai drusku atbalstu – gan finansiālu, gan informatīvu.

- Nu jau 15 gadu dzīvojat Latvijā, kaut gan jūs būtu varējusi palikt daudz sakārtotākās valstīs – kā Vācija vai Antlija...

Pirmkārt, esmu latviete un patriote. Ja es ko daru, tad Latvijā tam ir daudz lielāka nozīmes nekā kur citur. Lai arī cik gadu es būtu pavadījusi Vācijā un Anglijā un lai cik mīļas tās zemes būtu, man interese par Latviju ir daudz dziļāka, jo tā saistās ar manu ģimeni, vecākiem, vecvecākiem un tagad – bērniem. Es pat nedomāju, ka būtu dibinājusi savu uzņēmumu, ja paliktu dzīvot Vācijā. Droši vien es turpinātu strādāt un būtu veiksmīga vadītāja ar labu atalgojumu. Ne Vācijā, ne Anglijā, ne citur viss ir tik lieliski, kā daudzi apraksta. Katrā vietā ir sava sistēma un prasības, lai iekļautos tajā. Latvijā ir ļoti daudz iespēju. Ja tās izmanto – kas, protams, ir izaicinājums – tad te var daudz vairāk paveikt nekā citur.

Turaidas pirmā programma

Pašķiram vēl pagātnes lapaspuses atpakaļ, un Anita neslēpj, ka vienmēr bijusi ļoti uzņēmīga un aktīva. Jau tolaik, ka Rietumberlīnē studējusi, viņa rāvusies pa vairākām darbavietām. Mācību maksas nebija, taču par grāmatām bija jāmaksā, dzīvoklis jāīrē, jāēd. Tāpēc Anita tīrījusi mājas, apkalpojusi kafejnīcā, auklējusi bērnus. Tomēr tiem, kas nestrādāja un tikai mācījās, studēšana iznāca garāka nekā man - viņa smejas.

- Jūs nebaidījāties arī no gluži fiziska darba?

- Mēs tā bijām ģimenē audzināti, ka nekas nav par grūtu. Man liekas, visi latvieši lielākoties ir tādi. Es varbūt tagad redzu jauniešus, ka ir izstudējuši un domā, ka jau i ļoti izglītoti un pieredzējuši, un uzreiz grib ieņemt augstāku amatu. Man liekas, ka mums dzīvē svarīgās lietas ir jānopelna – gan reputācija, gan labklājība, gan ģimene, gan nākotnes nodrošinājums. Varbūt tieši tas, ka man bijis tik daudz jāpūlas, ir arī palīdzējis izveidot dzīvi, kāda tā patlaban ir. Ja man viss jau būtu iedots, es nemācētu neko novērtēt.

- Bet jūs droši vien nezināt, kas tas ir – nedarīt neko. Reizēm ir tik jauki paslinkot.

- Kad man ir kāds brīvs brīdis, es sēžu uz lieveņa – dzīvoju Turaidā – un skatos uz Latvijas dabu. Iedvesmojos no tās. Mēs to saucam par Turaidas pirmo programmu. Mums nevajag ieslēgt televizoru, jo mums pašiem ir sava pirmā programma, katru dienu ar jaunu dabas filmu.

- Ik dienu braukt no Turaidas – iznāk garš ceļš.

- Nosacīti garš. Ja man uz centru būtu jābrauc no Pārdaugavas, ietu tikpat ilgi. Bet tā vērtība, ko gūstu, dzīvojot laukos, tā ģimenes kvalitāte – tas nav salīdzināms, kā būtu Rīgas centrā. Mums pagalmā nāk stirnas, varam redzēt zaķīšus, lapsas, dīķī dzīvo vardītes. Maniem bērniem ir savi putnu būrīši, viņi redz kādi putni lido. Vairākas stundas pavadīt svaigā gaisā, iepazīstot dabu un spēlējoties, - kas var būt labāk! Manuprāt, daudzi bērni pārāk ilgi skatās televizoru – vēcākiem droši vien tā ir ērtāk. Ja mani puiši grib skatīties multenes, tad to drīkst darīt tikai vācu valodā. Vai ja ejam uz kino, tad skatāmies filmas angļu valodā. Manuprāt, tādā veidā viņi ne tikai redz filmu, bet iegūst ko vairāk, domā līdzi, mācās valodu. Man liekas, ka ir ļoti svarīgi, lai bērni varbūt ne perfekti iemācītos svešvalodas, bet lai viņiem nebūtu pret tām aizspriedumu. Kad mēs kaut kur ejam, mani puiši jautā – kādā valodā tur runās? Angliski, krieviski, latviski? Ā, šito mēs nezinām, tā laikam ir zviedru (smejas). Viņi ir pilnīgi atvērti, un tas, liekas, ir ļoti labi, jo valodas vienmēr būs vajadzīgas.

Citstarp, sarunas gaitā ar Anitu vēlreiz nonāksim līdz jautājumam par skaisto Latvijas dabu. Kad būšu pavaicājusi – kādas, pēc viņas domām, ir tās jomas, kur varētu attīstīties Latvijas tautsaimniecība:

- Viena lieta, par ko bieži esmu domājusi, ir tāda – kāpēc ne tikai latvieši, bet arī cilvēki no visas pasaules brauc uz Indiju vai nezin kurieni, lai atrastu sevi. Atgriezušies, viņi stāsta, ka nu esot ieguvuši enerģiju un ko vēl. Esmu pārliecināta, ka arī Latvijai ir sava enerģija. Mūsu zeme ar savu Lielvārdes jostu un citām senlietām, ar savām bagātajām tradīcijām, manuprāt, patiešām ir unikāla, un es ticu, ka arī tā varētu būt vieta, uz kurieni cilvēki brauc gūt spēku. Jo – ko cilvēki meklē? Viņi vēlas atgriezties dabiskos apstākļos, ēst veselīgu ēdienu, pavadīt laiku tā, kā reizēm to daru es, vienkārši sēžot un vērojot dabu. Nesaprotu, kāpēc ir jābrauc uz Indiju, jo man šķiet – viss tepat ir. No vienas puses, Latvija ir maza valsts, bet no otras – milzīga, ja ņem vērā, cik daudz mums ir lauku un mežu. Varbūt šeit nav naftas, ko var eksportēt, bet mums ir cilvēku zināšanas un dzīvesveids, ko daudzi meklē. Arī pensionāru ciems kā Graudi ir eksporta prece, jo mūsu eksports ir dzīvesveids. Liela daļa Floridas ir apbūvēta ar šādiem senioru ciemiem, kur daudzi amerikāņi brauks pavadīt vecumdienas. Rietumos tas ir ļoti attīstīts bizness, kāpēc Baltijā nevarētu būt kas līdzīgs?

Dūdists un nauda

Līdz pagājušajam rudenim brīvajā laikā Anita dziedāja korī un ir piedalījusies divos iepriekšējos Dziesmu svētkos, kas, protams, bijis neaizmirstams notikums. Sākusi dziedāt Minsteres latviešu korī, viņa bija viena no tiem, kas pierunāja šā kolektīva diriģentu Mārtiņu Zandbergu izveidot kori Rīgā. Šobrīd Mārtiņš vairs kori nevada, un Anitai citas rūpes ņēmušas virsroku, taču domājams – tikai uz laiku. Kaut vai tāpēc, ka dziedāt korī – tas nozīmē saistību ar Anitas atkarību.

- Ja cilvēks sāk nodarboties ar labdarību, tas kļūst par atkarību, tāpat kā no alkohola. Tā ir tik neaprakstāmi laba sajūta, ka gribas vēl un vēl. Un tu domā – vai mēs nevarējām vēl vairāk naudiņas savākt?

Lielbritānijas Tirdzniecības kamerā ir tāda kārtība, ka katrus divus gadus tiek izraudzīts jauns atbalstāmais un visu šo laikposmu ik pa reizei tam tiek sagādāti ziedojumi, piemēram, loterijas un citā veidā. Lielākais ziedojumu savākšanas brīdis ir gadskārtējais skotu dzejnieka Roberta Bērnsa dzimšanas dienas sarīkojums jeb oriģinālā – Burn's Night. Anita stāsta, ka nākamajā dienā pēc šā gada Burn's Night viņa kopā ar skotu dūdistu aizbraukusi uz Siguldu – bērnu un jauniešu invalīdu biedrību Cerību Spārni. Šī biedrība, tāpat kā sociālās rehabilitācijas un profesionālās pamatizglītības centrs Dzīvesprieks Tukuma pusē, šogad pirmo reizi kļuva par diviem kameras atbalstāmajiem, jo valde nespēja izšķirties, kuram palīdzība vairāk nepieciešama.

- Dūdists bija speciāli atlidojis no Glāzgovas, spēlēja dūdas, kopā ar bērniem un viņu vecākiem gāja rotaļās. Tas saviļņojums beigās bija tāds, ka man vajadzēja tulkot dūdista sacīto, proti, to, ka viņam pie Siguldas bērniem ļoti patīk, ka viņš brauks ciemos vēl, bet man nāca asaras un es nevarēju parunāt. Ik tik viegli palīdzēt, un, ja vienreiz to izdari, tā kļūst par atkarību. Un tā nav slikta atkarība. Agrāk es to nevarēju iedomāties, bet tagad liekas – man gandrīz vai būtu interesantāk strādāt labdarības veicināšanas virzienā, nevis biznesā. Tas ir tik saistoši, un tam ir tik liela atdeve. Ne jau finansiāla, protams.

- Kā jūs nonācāt līdz šai labajai atkarībai?

Apziņa, ka jāpiedalās labdarībā, man vienmēr bijusi – Anglijā šī tradīcija ir tik sena un izkopta. Taču aktīvi tajā iesaistījos pēc Krišjāņa un Matīsa piedzimšanas. Viņi nāca pasaulē pirms laika un tika ievietoti Stradiņa slimnīcā pirms laika dzimušo bērnu nodaļā. Tur bija ļoti atsaucīgi ārsti un māsiņas, bet apstākļi, kādos viņiem bija jāstrādā, pamudināja mani pirmajā Burn's Night ziedojumu reizē savākt naudu šai nodaļai.

Anita uzsver, ka Latvijas nodokļu sistēma ir labvēlīga labdarībai, taču:

- Es brīnos, cik maz par labdarību un nodokļu atlaidēm zina un izmanto mūsu uzņēmēji. Daudzās citās valstīs uzņēmēji ir pragmatiskāki. Viņi saņem likumā paredzētās nodokļus atlaides un gūst atzinību par labdarību. Labdarības tradīcija pie mums vēl tikai veidojas, varbūt ar paaudzi, kam tagad ir 50 un kas ir pieredzējusi vienus laikus un otrus. Katrā ziņā jaunā paaudze – kā es to novēroju pie saviem darbiniekiem – jau sāk domāt par šādām lietām.

Anita piebilst, ka labdarība nav vienmēr jāuztver kā finansiāls žests. Tikpat labi, piemēram, advokātu birojs var palīdzēt ar savām zināšanām, sastādīt līgumu, lai atbilstīgi likumam atbalstāmā organizācija piekļūtu finansējumam. Jau tas vien, ka uzņēmējs aizbrauc pie pusaudžiem un jauniešiem un pastāsta par sevi, varot sniegt atklāsmi, kāda citādi nav iespējama. šodien esmu tāds, bet iesāku dzīvi tā un tā, darīju to un to – viņš saka, un tā esot tāda gudrība, ko nevar apmaksāt naudā.

- Tās problēmas valstī, kādas ir šobrīd un kādas mantojām, atgūstot neatkarību, ir tik milzīgas, ka katram pašam ir uz sevi jāpaskatās – ko es varu izdarīt. Nevis viesu laiku gaidīt no otra, bet padomāt – ko es pats varu dot. Un vienmēr katrs var daudz dot.

- Ar daudziem cilvēkiem notiek tā, ka, sajutuši naudas varu, viņi neko citu ārpus tās neredz. Vilinājums ir tik liels...

- Varbūt man nekad tik daudz naudas nav bijis (smaida)? Man liekas, ka cilvēki, kam naudas vilinājums pārmāc visu citu, gluži vienkārši nav apmierināti ar savu dzīvi. Arī viņu uzņēmējdarbība nesagādā gandarījumu. Un tad, lai šo gandarījumu atrastu, viņi, ne tikai uzņēmēji, bet arī citi cilvēki, spriež: ja es nopirkšu to plazmas televizoru vai mašīnu, vai jahtu, man būs labi. Viņi nepaskatās, kas īstenībā dzīvi var padarīt labu. Tā nav ne visjaunākā mašīna, ne vislielākā jahta. Tā ir dzīve starp savējiem un priekš savējiem. Es domāju, ka naudas vilinājums izrādās stiprāks tiem cilvēkiem, kas paši nav laimīgi vai kam nav neviena, ar ko dalīties savā laimē, savā priekā. Novērtēsim to, kas mums ir. Salīdzināsim sevi ar tiem, kam ir mazāk. Šī iekšējā pazemība mūs varēs darīt laimīgus.